“Piedzimšana”, Lorenco Monako; 1409. gads
Pirmo reizi publicēts 27. gada 2006. decembrī
Kāpēc viņš atrodas tik zemiskā īpašumā, kur barojas vērsis un ēzelis? Sākot noKas tas ir? Ziemassvētku korālis
NĒ apsardzes pavadonis. Nav eņģeļu leģiona. Pat ne augsto priesteru sagaidīšanas paklājs. Dievu, kas iemiesojies miesā, pasaulē sagaida vērsis un ēzelis.
Kamēr agrīnie tēvi šīs divas būtnes interpretēja kā jūdu un pagānu, līdz ar to visas cilvēces simboliku, pusnakts misē ienāca prātā vēl viena interpretācija.
MĒRĶIS KĀ VĒRSIS
Tas mums sagādā sāpes. Tas atstāj tukšumu. Tas izraisa nemierīgu sirdsapziņu. Un tomēr mēs joprojām pie tā atgriežamies: tas pats vecais grēks. Jā, dažreiz mēs esam tik mēma kā vērsis, kad atkal un atkal iekrītam vienās un tajās pašās slazdās. Mēs nožēlojam grēkus, bet pēc tam nespējam veikt nepieciešamos pasākumus, lai atturētu sevi no jauna. Mēs neizvairāmies tuvākais grēka gadījums, un tā nepārtraukti krīt atkal grēkā. Patiešām, mums jāapjauc eņģeļi!
Tas nav acīmredzamāk nekā kolektīvā nozīmē. Turpinot atteikties no savām tautām no Dieva un Viņa ieviestajiem morāles likumiem, mēs redzam, kā mūsu iedzīvotāji sarūk (“nāves kultūrā”), vardarbība palielinās, pieaug pašnāvības, pieaug alkatība un korupcija un pieaug globālā spriedze. Bet mēs neizveidojam savienojumu. Mēs esam mēms kā vērsis.
Arī mēs šajā “intelektuālajā” un “apgaismotajā” laikmetā no vēsturiskā viedokļa nepārbaudām, kā kristietība ir pārveidojusi civilizāciju, sākot no Romas impērijas laikiem līdz pat šai dienai. Tas ir vienkāršs fakts. Bet mēs drīz aizmirstam - vai visbiežāk - izvēlamies nav redzēt. Mēms. Vienkārši mēms.
Tomēr šis vērsis ir laipni gaidīts Tā Kunga stallī. Jēzus nenāca pēc akas, viņš nāca pēc slimiem.
PASTIPRINĀTS KĀ ASS
Šis ēzelis pārstāv tos no mums, kas esam “spītīgi kā ēzelis”. Šī piekāršana pie vecām neveiksmēm, kuras mēs atsakāmies atlaist, sitot sev pa galvu ar nogurušu veci divi pa četriem.
Šodien Jēzus saka:
Atlaidiet. Es jums jau piedodu šo grēku. Uzticieties manai Žēlsirdībai. Es mīlu Tevi. Tas ir manas atnākšanas mērķis: ņemt tavi grēki prom uz visiem laikiem. Kāpēc jūs viņus atgriežat stallī?
Tas ir arī tas spītība pret lai Dievs mūs mīl. Es atceros drauga vārdus, kas man reiz teica: “Lai Dievs tevi mīl.” Jā, mēs cenšamies darīt šo vai citu darbu, bet nekad neļaujam Dievam darīt mums kādu darbu. Un tas, ko Viņš vēlas darīt, ir mīl mūs tagad, kādi mēs esam. “Bet es esmu necienīgs. Esmu vilšanās. Es esmu grēcīgs, ”mēs atbildam.
Un Jēzus saka:
Jā, tu esi necienīgs un grēcīgs. Bet jūs neesat vilšanās! Vai esat vīlušies, kad redzat bērnu, kurš mācās staigāt, bet pēc tam nokrīt? Vai arī, kad jūs redzat jaundzimušo, kurš nevar sevi barot? Vai mazs, kurš tumsā raud? Tu esi tas bērns. Jūs gaidāt vairāk nekā es gaidu! Jo tikai es tevi varu iemācīt staigāt. Es jūs barošu. Es tevi mierināšu tumsā. Es tevi padarīšu cienīgu. Bet tev jāļauj man tevi mīlēt!
Sliktākā spītība ir nevēlēšanās redzēt sevi Dievišķajā patiesības gaismā, kas atklāj grēku, lai atbrīvotos; atzīt mūsu nabadzību garā, vajadzību pēc Glābēja. Gandrīz visiem ir sava veida spītība, kas tiek saukta citā vārdā: Pbraukt. Bet arī šīs sirdis Kristus sveic Savā stallī.
Nē, tas nebija brīvs un planējošs ērglis, ne spēcīgs un varens lauva, bet gan vērsis un dupsis kuru Dievs uzņēma sava dzimšanas stallī.
Aye, man vēl ir cerība.
Dievs kļuva par cilvēku. Viņš ieradās apmesties mūsu vidū. Dievs nav tāls: viņš ir 'Emanuēls', Dievs ar mums. Viņš nav svešs: viņam ir seja, Jēzus seja. —POPE BENEDICT XVI, Ziemassvētku vēstījums “Urbi un Orbi“, 25. gada 2010. decembris
