Lūgšana izmisumā

TAGAD VĀRDS PAR MASAS LASĪJUMIEM
uz otrdienu, 11. gada 2015. augustu
Svētās Klēras memoriāls

Liturģiskie teksti šeit

PĀRBAUDES dziļākais pārbaudījums, ko daudzi šodien piedzīvo, ir kārdinājums ticēt, ka lūgšana ir veltīga, ka Dievs ne uzklausa, ne neatbild uz viņu lūgšanām. Padošanās šim kārdinājumam ir ticības kuģa bojāejas sākums…

Izmisums Lūgšanā

Kāds lasītājs man rakstīja, ka viņš gadiem ilgi ir lūdzis par savas sievas atgriešanos, taču viņa joprojām ir tikpat spītīga kā jebkad. Cits lasītājs divus gadus ir bez darba un joprojām nevar atrast darbu. Cits saskaras ar nebeidzamu slimību; cits ir vientuļš; cits ar bērniem, kuri atmetuši ticību; cits, kurš, neskatoties uz biežām lūgšanām, Sakramentu pieņemšanu un visām labām pūlēm, turpina klupt tajos pašos grēkos.

Un tā viņi ir izmisumā.

Šie ir tikai daži piemēri smagajiem pārbaudījumiem, ar kuriem mūsdienās saskaras daudzi Kristus miesas locekļi, nemaz nerunājot par tiem, kuri noskatās, kā viņu bērni mirst badā, viņu ģimenes izjūk vai dažos gadījumos tiek nogalinātas. viņu pašas acis.

Šajās situācijās lūgšana ir ne tikai iespējama, bet arī tā ir būtiski.

Dziļajos fragmentos par kristīgo lūgšanu Katoļu baznīcas katehisms, tā saka:

Bērnu uzticība tiek pārbaudīta – tā sevi pierāda – bēdās. Galvenās grūtības ir saistītas ar lūgumraksta lūgšana, par sevi vai par citiem aizlūgumā. Daži pat pārtrauc lūgt, jo domā, ka viņu lūgums netiek uzklausīts. Šeit jāuzdod divi jautājumi: kāpēc mēs domājam, ka mūsu petīcija nav uzklausīta? Kā mūsu lūgšana tiek uzklausīta, kā tā ir “efektīva”? —N. 2734

Tad tiek uzdots vēl viens jautājums, kas prasa sirdsapziņas pārbaudi:

…kad mēs slavējam Dievu vai pateicamies viņam par viņa labumiem kopumā, mēs īpaši neuztraucamies par to, vai mūsu lūgšana viņam ir pieņemama. No otras puses, mēs pieprasām redzēt mūsu lūgumrakstu rezultātus. Kāds ir Dieva attēls, kas motivē mūsu lūgšanu: instruments, kas jāizmanto? vai mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs? —N. 2735

Šeit mēs saskaramies ar neizbēgamu noslēpumu: Dieva ceļi nav mūsu ceļi.

Jo kā debesis ir augstākas par zemi, tā mani ceļi ir augstāki par jūsu ceļiem, manas domas augstākas par jūsu domām. (Jesajas 55:9)

Atceros, kad man bija 35 gadi, sēdēju pie savas mātes gultas, kura mira no vēža. Šī bija svēta sieviete, mīlestības un gudrības ikona mūsu ģimenē. Bet viņas nāve šķita nekas cits kā svēta. Viņa būtībā nosmaka mūsu priekšā, kas šķita minūšu mūžībā. Mūsu prātā ir iedziļinājies priekšstats, ka mamma aiziet mūžībā kā zivs no ūdens. Kāpēc tik skaista persona nomira tik brutālā nāvē? Kāpēc mana māsa gāja bojā autoavārijā pirms vairākiem gadiem divdesmit divu gadu vecumā?

Es nedomāju, ka uz šo jautājumu — vai uz jebkuru jautājumu par ciešanu noslēpumu — varētu sniegt pietiekamu atbildi, ja vien Pats Dievs cieta. Patiešām, Kristus nāvē nebija nekā skaista. Pat Viņa dzīvi iezīmēja pārbaudījumi pēc tiesas.

Lapsām ir bedres, un gaisa putniem ir ligzdas; bet Cilvēka Dēlam nav kur galvu nolikt. (Mat. 8:20)

Un tomēr šis Ciešošais kalps atklāja H. avotumums ir spēks: Viņš pastāvīgi lūdzās ar Tēvu, un jo īpaši tad, kad Viņš juta, ka Tēvs ir Viņu pametis.

Tēvs, ja vēlies, atņem man šo biķeri; tomēr lai notiek nevis mans, bet tavs prāts. [Un, lai viņu stiprinātu, viņam parādījās eņģelis no debesīm.] (Lūkas 22:42-43)

Pat tad, kails karājoties pie krusta, Viņš kliedza: "Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?" Ja Jēzus būtu beidzis savu lūgšanu tur, iespējams, arī mums būtu iemesls pilnīgā izmisumā. Bet mūsu Kungs pievienoja vēl vienu saucienu:

Tēvs, tavās rokās es slavēju savu garu. (Lūkas 23:46)

Šeit Jēzus pats uzlika pēdējo bruģakmeni ceļš kas arī mums ir jāuzņemas, saskaroties ar grēka, ļaunuma un ciešanu noslēpumu šajā pasaulē. Un tas ir pazemības veids. ^[1]sal. Atslēga Dieva sirds atvēršanai

PAZEMĪBAS CEĻS

Visizplatītākais, taču visslēptākais kārdinājums ir mūsu ticības trūkums. Tas izpaužas mazāk ar deklarētu neticību, nevis ar mūsu faktiskajām vēlmēm. Kad mēs sākam lūgt, tūkstoš darbu vai rūpju, kas tiek uzskatītas par steidzamām, sacenšas par prioritāti; atkal ir patiesības brīdis sirdij: kāda ir tās īstā mīlestība? Dažreiz mēs vēršamies pie Kunga kā pēdējo līdzekli, bet vai mēs patiešām ticam, ka viņš tā ir? Dažreiz mēs piesaistām Kungu kā sabiedroto, bet mūsu sirds paliek pārgalvīga. Katrā gadījumā mūsu ticības trūkums atklāj, ka mēs vēl nepiedalāmies pazemīgas sirds tieksmē: “Ja neskaita mani, jūs varat darīt nekas. " Sākot noKatoļu baznīcas katehisms (CCC), n. 2732. lpp

Šaubu lūgšana jautā kāpēc? Bet ticības lūgšana prasa kā —kā, Kungs, tu man novēli doties pa neizskaidrojamo ceļu manā priekšā? Un Viņš šodienas evaņģēlijā atbild:

Kas kļūst pazemīgs kā šis bērns, tas ir lielākais debesu valstībā.

Pazemīgos nepārsteidz viņu ciešanas; tas liek viņiem vairāk uzticēties, stingri turēties noturībā. Sākot noCCC, n. 2733. lpp

Pazemīgie nesaprot visus Dieva ceļus; drīzāk viņi vienkārši pieņem tos ticībā, paturot krustu un augšāmcelšanos kā vadzvaigzni sev priekšā ciešanu naktī.

CILVĒKA BRĪVĪBA

Es bieži domāju par Saula (sv. Pāvila) atgriešanos. Kāpēc Tas Kungs izvēlējās konkrēto dienu, lai notriektu Saulu no viņa augstā zirga? Kāpēc Jēzus neparādījās gaismā? pirms Stīvens tika nomētāts ar akmeņiem? Pirms citas kristiešu ģimenes plosīja pūļa vardarbība? Pirms Saulam vajadzēja vadīt vēl vairāk kristiešu spīdzināšanu un nāvi? Mēs
nevar konkrēti pateikt. Taču fakts, ka Dievs izrādīja tik lielu žēlastību cilvēkam, kura rokās bija tik daudz asiņu, lika Pāvilam kļūt par dzinējspēku ne tikai agrīnās kristiešu kopienas izaugsmei, bet arī par vēstuļu autoru, kas turpina barot Baznīcu, šajā dienā. Tie tika rakstīti ar pazemības pildspalvu, kas bija piepildīta ar lūgšanu tinti.

Dievs dzird nabagu saucienus. Bet kāpēc Viņš reizēm tik ilgi gaida, lai uzrunātu viņu saucienu? Šeit atkal atklājas cits noslēpums — cilvēka gribas noslēpums; noslēpums, kas piemīt ne tikai man varu izdarīt izvēles, kurām ir gan laicīgas, gan mūžīgas sekas, taču to dara arī tie, kas ir man apkārt.

Vai mēs prasām Dievam, "kas mums ir labs"? Mūsu Tēvs zina, kas mums vajadzīgs, pirms mēs viņam lūdzam, bet viņš gaida mūsu lūgumu, jo viņa bērnu cieņa slēpjas viņu brīvībā. Tāpēc mums ir jālūdzas ar viņa brīvības Garu, lai patiesi zinātu, ko viņš vēlas... mums jācīnās, lai iegūtu pazemību, uzticību un neatlaidību... Tur slēpjas cīņa, izvēle, kuram saimniekam kalpot. Sākot noCCC, 2735

Pie kā mēs iesim? Jēzu, tev ir mūžīgās dzīvības vārdi. Tā patiešām ir lūgšana un izvēle no pazemīgās sirds, no tā, kam nav atbilžu, nav risinājumu, nav gaismas, bet gan ticības gaisma.

Dieva vieta manā dvēselē ir tukša. Manī nav Dieva. Kad ilgas sāpes ir tik lielas — es tikai ilgojos un ilgojos pēc Dieva... un tad es jūtu, ka Viņš mani negrib — Viņa nav — Dievs mani negrib. —Māte Terēze, Nāc manā gaismā, Braiens Kolodiejčuks, MC; lpp. 2

Bet katru dienu Vissvētākā Māte Terēze joprojām nometās ceļos, it kā viņa ieiet Ģetzemanē, un pavadīja stundu kopā ar Jēzu pirms Vissvētākā Sakramenta.

Kurš gan strīdēsies ar viņas ticības augļiem?

LŪGŠANA ŠAJĀ STUNDĀ

Nobeigumā es gribu vēlreiz ievietot tēmu mūsu nemierīgo laiku kontekstā. Es uzskatu, ka daļa no daudzu mūsdienu pārbaudījumu ir tieši “Dieva klusēšana”, saskaroties ar tik daudziem uzbrukumiem ticībai. Bet tas nav tik daudz klusums, cik Tēvs saka — kā, iespējams, Viņš kādreiz darīja Jēzum:

Mans mīļais bērns, šis kauss, ko es tev dodu, ir par pasaules dzīvību. Jūsu ciešanu dāvana, jūsu “jā” dāvana krustam ir līdzeklis, ar kuru Es to izglābšu.

Baznīca ir aicināta piedalīties Kristus ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās tieši kā Tēva pestīšanas plāna līdzstrādniece. Es vēlreiz dzirdu šos vārdus no šī spēcīgā pravietojuma, kas tika sniegts Romā Pāvila VI klātbūtnē.

Tā kā es tevi mīlu, es vēlos parādīt, ko es šodien daru pasaulē. Es gribu jūs sagatavot tam, kas gaidāms. Pasaulē nāk tumsas dienas, bēdu dienas... Ēkas, kas tagad stāv, nestāvēs. Atbalsti, kas tagad ir maniem cilvēkiem, tur nebūs. Es vēlos, lai jūs, mana tauta, būtu gatavi, lai zinātu tikai mani un šķeltos to es un lai es būtu dziļāks nekā jebkad agrāk. Es ievedīšu tevi tuksnesī... Es atņemšu tev visu, no kā tu tagad esi atkarīgs, tāpēc tu esi atkarīgs tikai no manis. Pasaulē nāk tumsas laiks, bet manai Baznīcai nāk godības laiks, manai tautai nāk godības laiks. Es izliešu pār jums visas sava Gara dāvanas. Es sagatavošu jūs garīgai cīņai; Es jūs sagatavošu evaņģelizācijas laikam, kādu pasaule nekad nav redzējusi… Un, kad tev nebūs nekā, izņemot mani, tev būs viss: zeme, lauki, mājas, brāļi un māsas, mīlestība, prieks un miers vairāk nekā jebkad agrāk. Esiet gatavi, mani cilvēki, es gribu jūs sagatavot… — sniedza Dr. Ralfs Mārtins, Sv. Pētera laukums, Vasarsvētku pirmdiena 1975. gada maijā

Ļaujiet man nobeigt ar Mozus vārdiem šodienas pirmajā lasījumā un pēc tam Sv. Pāvila lasījumā. Ziniet, mani mīļie brāļi un māsas, ka es ciešu kopā ar jums ticības tumsā. Nepadodies: ceļš uz paradīzi ir šaurs, bet ne neiespējams. Tas tiek staigāts ticības pazemībā un lūgšanas pastāvībā.

Tie, kas lūdz, noteikti ir izglābti; tie, kas nelūdz, noteikti ir nolādēti. — Sv. Alfonss Liguori, CCC, n. 2744. lpp

Kad būs īstais laiks, jūs redzēsit, ka Dievs patiesi liek visam nākt par labu tiem, kas Viņu mīl… ^[2]sal. Rom 8: 28 tiem, kas turpina lūgšanu pat izmisumā.

Tas Kungs ir tas, kas soļo tavā priekšā; viņš būs ar tevi un nekad tevi nepievils un nepametīs. Tāpēc nebaidieties un nebaidieties. (Pirmais lasījums)

Mīļie, nebrīnieties, ka jūsu starpā notiek uguns pārbaude, it kā ar jums notiktu kaut kas dīvains. Bet priecājieties, ciktāl jūs piedalāties Kristus ciešanās, lai tad, kad atklājas viņa godība, jūs arī priecātos par izveicību. (1. Pēt. 4: 12—13)