IN ceļojot pa Ziemeļameriku, esmu saticis daudzus priesterus, kuri man stāsta par dusmām, kas viņiem rodas, ja Mise iet pāri stundai. Esmu pieredzējis, kā daudzi priesteri ļoti atvainojas par to, ka ir sagādājuši draudzes locekļiem dažas minūtes neērtības. Šo satraukumu rezultātā daudzas liturģijas ir ieguvušas robotisku kvalitāti — garīgu mašīnu, kas nekad nepārslēdz pārnesumus, pulsējot pulkstenī ar rūpnīcas efektivitāti.
Un tādējādi mēs esam radījuši vienas stundas cietums.
Šī iedomātā termiņa dēļ, ko galvenokārt uzlika laicīgi, bet kam piekrita garīdznieki, mēs, manuprāt, esam apslāpējuši Svēto Garu.
SILENCE
Nedzēsiet Garu. (1. Tes. 5:19)
Kad mēs katru dienu ejam uz darbu, mūsu ķermenis un prāts pieprasa, lai mēs ieturētu pārtraukumus atpūtai vai maltītei. Vārds “liturģija” sākotnēji nozīmēja “publisku darbu” vai “pakalpojumu tautas vārdā/vārdā”. Tā arī, Kristus miesa prasa, lai Svētās Mises laikā, kurā Kristus turpina “mūsu pestīšanas darbu”, tai būtu iespēja ne tikai svētajai maltītei, bet arī atpūta un kontemplācija.
Jo vienas stundas cietums prasa, lai mēs steidzamies, pēc Svēto Rakstu lasījumiem ir maz laika vai vispār nav laika, lai uztvertu tikko dzirdēto.
… Baznīca vienmēr ir godinājusi Svētos Rakstus, tāpat kā Kunga Miesu. Viņa nebeidz dāvināt ticīgajiem dzīvības maizi, kas ņemta no viena Dieva Vārda un Kristus Miesas galda. —CCC, 103. lpp
Patiešām, pusdienlaikā mēs ne tikai sakošļājam ēdienu, bet arī veltām laiku, lai to norīt. Tāpat arī Kristus Miesai ir vajadzīgi daži mirkļi, iespējams, vienkārša minūte, lai norītu maltīti, tas ir, Dieva Vārdu.
DZIEDIET JAUNU DZIESMU
Tāpat arī ar svētajām dziesmām, ko dziedam; mēs steidzamies tikt galā ar viņiem. Tie nav liturģijas reklāma, sava veida pārtraukums, lai ātri pārietu uz nākamo segmentu. Mūsu svētā dziesma ir daļa no mūsu liturģiskās lūgšanas plūsmas, ceļa līkums, nevis pagrieziens.
Vārda liturģija un Euharistijas liturģija kopā veido “vienu pielūgsmes aktu”.—CCC, 1346. lpp
Bet iekšā vienas stundas cietums, bieži vien ir aizliegts paņemt kādu papildu dziesmas pantu, lai dziļāk iegrimtu Noslēpumā. Tuvojas iedomātais termiņš. Šķiet, ka nav svarīgi, vai Gars, Tas, kurš caur mums lūdz un māca mums lūgt, vēlas dziedāt vēl mazliet. Dažkārt tieši dziesmas lūgšana izkausē mūsu sirdis un atver mums piedāvātajām žēlastībām. Bet pussaldēta sirds joprojām ir pussaldēta sirds, ja neesam devuši tai laiku atkusni.
HOMILIJA: TIMEX LABĀKAIS DRAUGS
Dažreiz nosaukums izsaka visu. Bet ļaujiet man pievienot šo:
Liturģija ir virsotne, uz kuru ir vērsta Baznīcas darbība; tas ir arī fonts, no kura izplūst viss viņas spēks. Tāpēc tā ir priviliģēta vieta Dieva tautas katehizēšanai. Sākot noCCC 1074
Dieva Vārds baro aitas ar zaļu zāli. Euharistija stiprina aitas ar labību un pienu. Un Homilija ir balzams, kas remdē viņu brūces, vai spēcīgas zāles, kas dziedē viņu slimības un stiprina viņu spēku. Tas ir arī šķēres, lai cirptu ar grēku notraipīto vilnu un noņemtu vilnu, kas apžilbina aitas acis.
Dažkārt šāda pastorālā aprūpe pie kanceles aizņem vairāk nekā piecas minūtes. Dažreiz vairāk nekā divdesmit. Bet tas nav atļauts vienas stundas cietums.
KĀPŠANA EUHARISTISKAJĀ KALNĀ
Euharistija ir “kristīgās dzīves avots un virsotne”. (CCC 1324)
Liturģijas “darbs” ir pacelšanās uz virsotni, kas ir Jēzus klātesošais Euharistijā. Tas ir šeit, kad esam sasnieguši augstumus, kur satiekas garīgā un laicīgā pasaule, kur debesis pieskaras zemei, un mūsu priekšā izplešas Mīlestības un Žēlsirdības skati.
Bet iekšā vienas stundas cietums, nav laika apsēsties un vērot skatu. Nē, tā ir kļuvusi ātrie ēdieni; ātra maltīte un skrējiens lejā no kalna līdz zālienam, kas jāpļauj, futbola spēles otrais ceturksnis vai iepirkšanās centrs, kas svētdien tiek slēgts stundu agrāk.
Kāds jauns priesteris man reiz stāstīja, ka privātā liturģijā ar pāvestu Jāni Pāvilu II mirušais pāvests divdesmit minūtes pēc Euharistijas pavadīja, lai klusumā apcerētu pirms Noslēguma lūgšanas. Šeit ir ziņa.
PATIEŠĀM, BŪSIM PRAKTISKI: NAZARETE
"Kā ar bērniem? Draudzē ar ģimenēm klusēt nedrīkst!"
Pirmkārt, mūsu pagastos gandrīz vairs nav palikušas ģimenes, tāpēc šis jautājums kļūst strīdīgs. Tomēr šim iebildumam vienkārši ir vajadzīgs konteksts.
Cik bieži Jāzeps un Marija bija iegrimuši savās ebreju lūgšanās, kad viņus pārtrauca Jēzus bērniņa sauciens? Cik bieži ēdienreizi šajā mazajā Nācaretes namā izjauca izlijusi kazas piena glāze vai jauns zēns, kurš vēlējās pamest galdu?
Jā, lai mūsu baznīcas kļūst par Nācaretes namu, kur arī mēs dzīvojam Svētās Ģimenes cilvēcībā. Ja mūsu bērni raud, ja mūsu mazuļi čīkst, ja klusumu pārtrauc nevainīgs jautājums vai nomests dziesmu grāmata, sadzirdēsim Kristus balsi un svinēt Dieva iemiesošanos miesā. Galu galā, vai tā nav Euharistija?
Bērnu skaņas Misē ir svētās Dzīves skaņas antidzīvības laikā. Tā ir Baznīcas… nākotnes skaņa.
KATEHĒZES KRĪZE... TICĪBAS KRĪZE
Atklājot Vatikāna II sanāksmi, pāvests Jānis XXIII vēlējās “atvērt logus”, lai ļautu Garam kustēties no jauna. Diemžēl tagad esam uzlikuši viņiem restes. Vienas stundas cietums ir katehēzes un evaņģelizācijas trūkuma rezultāts, kas rada ticības augļus, kas rada mīlestību. Saskaņā ar vienu Gallup aptauju, tikai 30 procenti katoļu tic Jēzus patiesajai klātbūtnei Euharistijā, mūsu ticības avotā un virsotnē. Septiņdesmit procentiem katoļu nav kalnu, kur kāpt, un dažiem tā ir vienkārši stunda, ko izturēt.
Jā, vienas stundas cietums ir nosūtījis vēsti mūsu jauniešiem: svētdienas Mise ir pienākums, nevis svētki. Euharistija ir simbols, nevis Persona. Lasījumi ir rituāls, nevis maltīte. Un priesterība ir karjera, nevis privilēģija.
Un tā viņi ir aizgājuši, un daudzi no viņiem ir devušies uz blakus divu stundu evaņģēlisko dievkalpojumu. Jā, jauni nemierīgi pusaudži, kas sēž visu divu stundu dievkalpojumu un dažreiz atgriežas vakarā pēc vairāk.
Tagad tas ir vienas vienkāršas pārdomu minūtes vērts.
