Piektā priecīgā noslēpums: Atrašana templī, autors Maikls D. O'Braiens.
LAST nedēļā Svētais tēvs sūtīja pasaulē 29 tikko ordinētus priesterus, lūdzot viņus “sludināt un liecināt par prieku”. Jā! Mums visiem jāturpina liecināt citiem prieks par Jēzus pazīšanu.
Bet daudzi kristieši pat nejūt prieku, nemaz nerunājot par tā liecību. Patiesībā daudzi ir stresa, trauksmes, bailes un pamestības sajūtas pilni, jo dzīves temps paātrinās, pieaug dzīves dārdzība, un viņi vēro, kā ap viņiem parādās ziņu virsraksti. “Cik, - daži jautā, - vai es varu būt dzīvespriecīgs? "
PARALĪZĒTS AR BAILĒM
Es sāku savu kategoriju ar nosaukumu “Bailes paralizē”Sānjoslā. Iemesls ir tāds, ka, lai arī pasaulē ir cerības pazīmes, realitāte mums saka, ka pieaug tumsas un ļaunuma vētra ar vajāšana sāk torni. Kā evaņģēlistam un astoņu bērnu tēvam man arī reizēm jārisina savas jūtas, jo vārda brīvība un patiesā morāle turpina pazust. Bet kā?
Vispirms ir jāapzinās prieks, par kuru es runāju, nevar radīt pēc vēlēšanās vai uzburt. Tas ir miers un prieks, kas nāk no citas sfēras:
Miers, ko es atstāju pie jums; savu mieru es tev dodu. Es nedodu jums to, kā pasaule dod. Neļaujiet savām sirdīm satraukties vai baidīties. (Jāņa 14:27)
Es nespēju radīt prieku un mieru vairāk kā sirdsdarbība. Mana sirds visas asinis pumpē pati. Tomēr es var izvēlieties pārtraukt elpošanu, pārtraukt ēst vai traģiski, izmest sevi no klints, un mana sirds sāks klibot un pat neizdoties.
Lai mūsu garīgā sirds spētu iesūknēt savā dzīvē pārdabisku mieru un prieku, mums ir jādara trīs lietas - žēlastības, kuras var izturēt pat vislielākajās vētrās.
LŪGTĀJS
Lūgšana ir mūsu elpa. Ja es pārtraucu lūgt, es pārtraucu elpot, un mana garīgā sirds sāk mirt.
Lūgšana ir jaunās sirds dzīve. Sākot noKatoļu baznīca, 2697. lpp
Vai esat kādreiz zaudējis elpu vai jutāt, ka sirds izlaida ritmu? Sajūta ir tūlītēja panika un bailes. Kristietis, kurš nelūdz, ir tas, kurš ir pakļauts bailēm. Viņa domas ir vērstas uz pasauli, nevis uz augstākminētajām, uz materiālo, nevis pārdabisko. Tā vietā, lai meklētu valstību, viņš sāk meklēt materiālu - tās lietas, kas rada laicīgu un nepatiesu mieru un prieku (viņš ļoti vēlas tās meklēt, bet pēc tam vēlas zaudēt tās, tiklīdz tās ir viņa īpašumā).
Paklausīgā sirds ir savienota ar Vīnogulāju, kas ir Kristus. Caur lūgšanu, sāk plūst Svētā Gara sula, un es, filiāle, sāku piedzīvot miera un prieka augļus, ko dod tikai Kristus.
Kas paliek manī un es viņā, tas nesīs daudz augļu, jo bez manis jūs neko nevarat izdarīt. (Jāņa 15: 5)
Nosacījums saņemt šīs žēlastības lūgšanā tomēr ir pazemība un uzticēšanās. Jo Dieva valstība tiek dota tikai “bērniem”: tiem, kuri savos pārbaudījumos un vājībās nododas Dievam, paļaujoties uz Viņa žēlsirdību un pilnībā atkarīgi no Viņa risinājumu laika.
SAKRAMENTĀLĀ DZĪVE: “STIPRĀ MAIZE”
Vēl viens veids, kā garīgā sirds sāk mazināties, ir “neēšana” - norobežošanās no Svētā Euharistijas Sakramenta vai pienācīga nesagatavošanās saņemt Tā Kunga Miesu un Asinis.
Saņemot Svēto Vakarēdienu ar dalītu sirdi, Jēzus sacīja Svētajai Faustīnai:
... ja šādā sirdī ir kāds cits, es to nevaru izturēt un ātri pamest šo sirdi, paņemot līdzi visas dāvanas un žēlastības, kuras esmu sagatavojis dvēselei. Un dvēsele pat nepamana Manu iešanu. Pēc kāda laika [dvēseles] uzmanība tiks pievērsta iekšējam tukšumam un neapmierinātībai. Sākot noSv. Faustīnas dienasgrāmata, n. 1638. lpp
Tava sirds ir kā bļoda. Ja jūs tuvojaties Euharistijai ar savu sirdi uz augšu, atvērtu un gatavu uzņemšanai, Jēzus piepildīs to ar daudzām žēlastībām. Bet, ja jūs neticat, ka Viņš ir tur vai ir nodarbināts ar citām lietām, tas ir tā, it kā jūsu sirds būtu apgriezta otrādi ... un visas svētības, kuras Viņš jums būtu devis, norit no sirds kā ūdens no otrādi apgrieztas bļodas.
Turklāt, ja dvēsele ir iegremdēta nopietnā un nepiedodamā grēkā, Jēzus uzņemšanas sekas šajā stāvoklī var būt postošākas nekā vienkārši miera zaudēšana:
Cilvēkam vajadzētu sevi pārbaudīt, tāpēc ēst maizi un dzert tasi. Ikvienam, kurš ēd un dzer, nepamanot ķermeni, ēd un dzer spriedumu pats par sevi. Tāpēc daudzi no jums ir slimi un nespēcīgi, un ievērojams skaits mirst. (1. Kor. 11:27)
Pārbaudīt sevi nozīmē arī piedošanu tiem, kas mūs ievainojuši. Ja jūs nepiedodat citiem, Jēzus saka, jums arī nepiedos (Mat. 6:15).
Daudzi ir man zināmie katoļi, kas var liecināt par neticamo mieru, kas piepilda viņu dvēseli pēc Svētās Euharistijas saņemšanas vai pavadīšanas kopā ar Jēzu pielūgšanas laikā. Tāpēc tādas dvēseles kā Dieva kalps Katrīna Dohertija teiktu:Es dzīvoju no Svētās Mises līdz Misei!"
Svētā Vakarēdiena man apliecina, ka es uzvarēšu uzvaru; un tā tas ir. Es baidos dienu, kad es nepieņemu Svēto Vakarēdienu. Šī stipro maize dod man visu spēku, kas man nepieciešams, lai veiktu savu misiju, un drosmi darīt visu, ko Tas Kungs man prasa. Drosme un spēks, kas ir manī, nav manī, bet Viņā, kurš dzīvo manī - tā ir Euharistija. -Sv. Faustīnas dienasgrāmata, n. 91 (pārbaudīt 1037)
LAIMĪGI VĪRIETI
Laimīgs cilvēks, kura sirdsapziņa viņam nepārmet, kurš nav zaudējis cerību. –Sirahs 14: 2
Grēks ir līdzīgs garīga sirdslēkmes izraisīšanai. Mirstīgais grēks ir kā nolēciens no klints, kas garīgajā dzīvē ienes nāvi.
ES esmu uzrakstījis kaut kur citur par neticamajām žēlastībām, kuras Dievs mums dod sakramentālajā grēksūdzē. Tas ir Tēva apskāviens un skūpsts pazudušajam dēlam vai meitai, kas atgriežas pie Viņa. biežs Atzīšanās ir pretlīdzeklis bailēm, jo “bailes ir saistītas ar sodu” (1. Jņ 4:18). Pāvests Jānis Pāvils II, kā arī Svētais Pio ieteica nedēļas atzīšanās.
Jēzus ir prasīgs, jo vēlas mūsu laimi. —POPĒTS JĀNS PĀLS II
UZ SKRUPULU
Iedrošinājuma vārds tiem, kas cīnās ar skrupulozi: par biežu grēksūdzi nevajadzētu domāt kā par nepieciešamību būt pilnīgam katrā brīdī. Vai tiešām tu vari būt ideāls? Jūs būsiet nav esi ideāls līdz brīdim, kad esi Debesīs, un tikai Dievs var tevi tādus padarīt. Drīzāk tiek piešķirts Izlīguma Sakraments, lai dziedinātu grēka brūces un palīdzētu jums augt pilnībā. Jūs mīl, pat tad, kad grēkojat! Bet tāpēc, ka Viņš tevi mīl, viņš vēlas palīdzēt tev iekarot un iznīcināt grēka spēku jūsu dzīvē.
Neļaujiet savai nepilnībai kļūt par drosmes cēloni. Drīzāk tā ir iespēja kļūt arvien mazāka un arvien vairāk līdzināties bērnam, kas ir atkarīgs no Dieva: ”svētīgi ir nabadzīgie”. Raksti saka, ka Viņš paaugstina nevis ideālos, bet pazemīgos. Turklāt šie venālie grēki, ar kuriem jūs cīnāties, neatdala jūs no Kristus.
Venālais grēks neliedz grēciniekam svētdarošo žēlastību, draudzību ar Dievu, labdarību un līdz ar to arī mūžīgo laimi. Sākot noKatoļu baznīca, n. 1863. lpp
Tad paļaujieties uz Viņa mīlestību, un iekšējais prieks un miers būs jums bez nepieciešamības skriet pie grēksūdzes ikreiz, kad izdarāt venālu grēku (skat. Katehismā 1458. lpp.) Viņu vairāk ievaino jūsu neuzticēšanās Viņa žēlastībai. nekā ar savu vājumu. Tas ir jūsu abu trausluma pieņemšana un Viņa žēlsirdība, kas rada a liecība. Un tieši ar jūsu liecības vārdu sātans tiek uzvarēts (skat. Atkl 12:11).
PATIESA GANDARĪŠANA
Laimīgs cilvēks, kura sirdsapziņa viņu neapvaino. Jaunās Derības ticīgajam šī laime ne vienmēr pieder man tikai tāpēc, ka uz savas sirdsapziņas neesmu atradis grēku. Tas drīzāk nozīmē, ka tad, kad es daru grēku, es varu pārliecināties, ka Jēzus mani nenosoda (Jāņa 3:17; 8:11) un ka caur Viņu man var piedot un sāc vēlreiz.
Tas nenozīmē, ka mums ir licence turpināt grēkot! Patiesa laime meklējama grēku nožēlošana kas nozīmē ne tikai atzīties grēkā, bet darīt visu, ko Kristus mums pavēlēja.
Bērniņi, mīlēsim darbos un patiesībā, nevis tikai par to runāsim. Tas ir mūsu veids, kā uzzināt, ka esam uzticīgi patiesībai un esam mierā viņa priekšā ... (1. Jņ 3: 18-19)
Jā, Dieva griba ir mūsu ēdiens, šī brīža pienākums mūsu miers. Vai vēlaties būt priecīgs?
Ja jūs ievērosiet manus baušļus, jūs paliksit manā mīlestībā ... Es jums to esmu teicis, lai mans prieks būtu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs. (Jāņa 15: 10–11)
Cilvēks nevar sasniegt to patieso laimi, pēc kuras viņš alkst ar visu sava gara spēku, ja vien viņš neievēro likumus, kurus Visaugstākais Dievs ir iegravējis savā būtībā. —Pāvests Pāvils VI, Humanae Vitae, Enciklika, n. 31; 25. gada 1968. jūlijs
NĀKAMAIS PRIEKS SPRĀDUMS
Svētā Gara auglis ir “mīlestība, prieks, miers ...” (Gal 5:22). Iekš Nāk Vasarsvētki, tām dvēselēm, kuras ar Mariju gaidīja lūgšanu un grēku nožēlas augšējā telpā, būs žēlastības eksplozija viņu dvēselēs. Tiem, kas baidās no vajāšanas un gaidāmajiem pārbaudījumiem, kuri šķiet nenovēršami, esmu pārliecināts, ka šīs bailes izšķīdīs Svētā Gara ugunī. Tie, kas gatavo savu dvēseli tagad lūgšanā Sakramenti un mīlestības darbi piedzīvos jau saņemto žēlastību pavairošanu. Prieks, mīlestība, miers un spēks, ko Dievs ielīs viņu sirdīs, vairāk nekā uzvarēs viņu ienaidniekus.
Kur Kristus tiek sludināts ar Svētā Gara spēku un Viņš tiek pieņemts ar atvērtu dvēseli, sabiedrība, lai arī tā ir pilna problēmu, kļūst par “prieka pilsētu”. —POPE BENEDICTS XVI, Homīlija ordinējot 29 priesterus; Vatikāns, 29. gada 2008. aprīlis; ZENIT ziņu aģentūra
Cerība nepieviļ, jo Dieva mīlestība ir izlieta mūsu sirdīs caur mums dāvāto Svēto Garu. (Rom 5: 5)
Kad mīlestība ir pilnībā izdzenusi bailes un bailes ir pārveidotas mīlestībā, tad mūsu Glābēja radītā vienotība tiks pilnībā realizēta… - Sv. Gregorijs Nyssa, bīskaps, Homīlija par dziesmu dziesmu; Stundu liturģija, II sējums, lpp. 957
Pirmo reizi publicēts 7. gada 2008. maijā
TURPMĀKĀ LASĪŠANA:
