THE Iepriekš redzamais attēls diezgan lielā mērā apkopo to, kā mūsdienās neticīgie tuvojas Evaņģēlija galvenajam vēstījumam mūsu mūsdienu kultūrā. Sākot ar vēlu vakaru sarunu šoviem un sestdienas vakara tiešraidēm un beidzot ar Simpsoniem, kristietība tiek regulāri izsmieta, Svētie Raksti tiek noniecināti, un Evaņģēlija galvenais vēstījums, ka “Jēzus glābj” vai “Dievs tik ļoti mīlēja pasauli…”, ir reducēts tikai uz epitetiem. uz bufera uzlīmēm un beisbola atsperēm. Pievienojiet tam faktu, ka katolicismu priesterībā ir izjaukuši skandāli pēc skandāla; Protestantisms ir pārpildīts ar nebeidzamu baznīcas šķelšanos un morālo relatīvismu; un evaņģēliskā kristietība dažkārt ir televīzijas cirkam līdzīga emociju demonstrēšana ar apšaubāmu būtību.
Patiešām, internets, radio un 24 stundu kabeļtelevīzijas kanāli rada svētu vārdu plūsmu, kas drīz vien saplūst ar trokšņa kakofoniju, kas ir mūsu tehnoloģiju laikmeta iezīme. Visvairāk satraucošākais ir tas, ka pasaulē valda reāla ticības krīze, kurā daudzi cilvēki “tic Dievam”, taču nekad nevar zināt, kurš dievs, pēc tā, kā viņi dzīvo.
Tā rezultātā ticība kā tāda kļūst neticama, un Baznīca vairs nevar sevi ticami pasniegt par Tā Kunga vēstnesi. —POPE BENEDICTS XVI, Pasaules gaisma, pāvests, baznīca un laikmeta zīmes: saruna ar Pīteru Zēvaldu, P. 23 25-
Tieši šajā kontekstā gan pāvests Benedikts XVI, gan Francisks ir izteikuši mudīgus, ja ne strīdīgus pastorālus norādījumus attiecībā uz to, kā evaņģelizēt kultūru, kas ir kļuvusi vājāka Dieva Vārdam.
ATRAKCIJA, NEVIS PIESPIEDĀJUMS
Pāvests Francisks sabučoja ne mazuma katoļu spalvas, intervijā ar ateistu Dr. Eiženio Skalfari esot sacījis:
Prozelītisms ir svinīgs absurds, tam nav jēgas. Mums jāiepazīstas, jāuzklausa un jāuzlabo zināšanas par apkārtējo pasauli.—intervija, 1. gada 2013. oktobris; repubblica.it
Es saku it kā tāpēc, ka Skalfari pēc tam atzina, ka intervija netika ierakstīta un viņš arī nepierakstīja. "Es cenšos saprast cilvēku, kuru intervēju," viņš teica, "un pēc tam es rakstu viņa atbildes ar saviem vārdiem." [1]Nacionālais katoļu reģistrs, Novembris 12, 2013 Pats kā bijušais ziņu reportieris biju nedaudz apdullināts par šo atklājumu. Patiešām, intervija bija pietiekami neprecīza, lai Vatikāns, kurš sākotnēji ievietoja interviju savā tīmekļa vietnē, vēlāk to izvilka. [2]Turpat.
Tomēr vēlāk pāvests neatstāja nekādas šaubas par to, kā viņš jūtas pret “prozelītismu”, kad viņš teica Svētā Pētera laukumā:
Tas Kungs nelūdz; Viņš dod mīlestību. Un šī mīlestība meklē tevi un gaida tevi, jūs, kas šajā brīdī neticat vai esat tālu. Un tā ir Dieva mīlestība. —POPE FRANCIS, Angelus, Svētā Pētera laukumā, 6. gada 2014. janvārī; Neatkarīgās katoļu ziņas
Dažiem šie vārdi ir "smēķēšanas ierocis". pierādīt Francisks ir modernists, ja ne brīvmūrnieks, kurš mēģina izveidot vispārēju reliģiju, vienotu jaukuma krātiņu bez patiesības formas. Protams, viņš neteica neko tādu, ko nebūtu teicis viņa priekšgājējs:
Baznīca nenodarbojas ar prozelītismu. Tā vietā viņa aug pēc “pievilcības”: tāpat kā Kristus ar mīlestības spēku “piesaista visu sev”, kas beidzas ar Krusta upuri, tāpat Baznīca savu misiju pilda tādā mērā, ka, vienojoties ar Kristu, viņa katru no saviem darbiem veic garīgi. un praktiska viņas Kunga mīlestības atdarināšana. —BENEDIKTS XVI, Homīlija Latīņamerikas un Karību jūras reģiona bīskapu Piektās vispārējās konferences atklāšanai, 13. gada 2007. maijs; vatican.va
Kad es to norādīju savā pēdējā rakstā, [3]Kurš to teica? daži atbildēja, ka es tikai pierādu, ka arī Benedikts XVI, Jānis Pāvils II utt. ir modernisti. Lai arī cik dīvaini un gandrīz apkaunojoši tas izklausītos, es domāju, vai šiem katoļiem vienkārši ir atšķirīga prozelītisma definīcija nekā tā, kas tiek pasniegta? Tomēr es neesmu pārliecināts. Es redzu plaisu starp to, kā daži uzskata, ka mums vajadzētu evaņģelizēt, un to, ko māca pāvesti, un šī plaisa, manuprāt, ir bīstama. Jo kristīgais fundamentālisms var būt tikpat kaitīgs kā patiesības slēpšana.
BRĪVĪBA, NEVIS SPĒKS
Savā Mācības piezīme par dažiem evaņģelizācijas apektiem, Ticības doktrīnas kongregācija precizēja termina “prozelītēšana” kontekstu, jo tas vairs neattiecas tikai uz “misionāru darbību”.
Pavisam nesen ... šis termins ir ieguvis negatīvu nozīmi, tas nozīmē reliģijas popularizēšanu, izmantojot līdzekļus un motīvus, kas ir pretrunā ar Evaņģēlija garu; tas ir, kas neaizsargā cilvēka brīvību un cieņu. —Cf. n. zemsvītras piezīme. 49
Tas ir tas, kas ir domāts, kad Francisks saka: "evaņģelizācija nav prozelītēšana": [4]Homīlija, 8. gada 2013. maijs; Vatikānas radio ka mums jābūvē tilti, nevis sienas. Šie tilti tādējādi kļūst par līdzekļiem, pār kuriem pāriet patiesības pilnība.
Tomēr daži katoļi to dzird kā “kompromisu, nevis evaņģelizāciju”. Bet tas ir nepārprotami vārdu ielikšana pāvesta mutē, kas neeksistē. Jo viņš bija pilnīgi skaidrs par mūsu kristīgās misijas nolūku, kad viņš teica:
...kristīgās ticības tālāknodošana ir jaunās evaņģelizācijas mērķis un visa Baznīcas evaņģelizācijas misija, kas pastāv tieši šī iemesla dēļ. Turklāt izteiciens “jaunā evaņģelizācija” izgaismo arvien skaidrāku apziņu, ka arī valstīm ar senām kristīgām tradīcijām ir vajadzīga
atjaunots pasludinājums evaņģēliju, lai atgrieztu viņus pie tikšanās ar Kristu, kas patiesi pārveido dzīvi un ir nevis virspusējal, ko iezīmē rutīna. — PĀvests FRANCIS, uzruna Bīskapu sinodes Ģenerālsekretāra 13. parastajai padomei, 13. gada 2013. jūnijā; vatican.va (mans uzsvars)
Vai svētīgais Jānis Pāvils II arī neaicināja Baznīcu uz “jauniem līdzekļiem un jaunām metodēm” un evaņģēlija izpausmēm? Jā, jo, ejot pie kāda nāvīgā grēkā, kurš tika uzaudzināts neziņā par Baznīcas ticību un morāli, un sakot, ka viņi nokļūs ellē, tas, iespējams, atturēs viņu no Baznīcas durvīm ļoti ilgu laiku. Redziet, mūsu kultūru mūsdienās raksturo milzīga neziņa, kurā ir dzēstas robežas starp ļauno un labo, kā rezultātā “zūd grēka sajūta”. Mums jāsāk no jauna no sākuma, apelējot pie citu garīgās dabas, ievedot viņus tikšanās ar Jēzu. Ziemeļamerika atkal ir misionāru teritorija.
Nepārprotiet mani nepareizi (un kaut kā kāds to darīs): elle pastāv; grēks ir īsts; grēku nožēlošana ir pestīšanas neatņemama sastāvdaļa. Bet mēs dzīvojam sabiedrībā, par kuru Pāvils VI teica, ka tā nav izslāpusi pēc vārdiem — mēs esam pārpludināti ar vārdiem, bet gan pēc “autentiskuma”. Būt autentiskam kristietim nozīmē, vārdu sakot, būt mīlestība pati par sevi. Tas kļūst par “pirmo” vārdu, kas pēc tam piešķir uzticamību mūsu verbālajiem vārdiem, kas arī ir būtiski, bet kurus nes patiesas mīlestības nesējs.
Kā viņi var ticēt tam, par kuru nav dzirdējuši? Un kā viņi var dzirdēt, ja nav sludinātāja? (Romiešiem 10:14)
MĪLESTĪBA BŪVĒ TILTU…
Kopš kura laika jauns vīrietis pieiet pie skaistas jaunas sievietes, uzdāvina gredzenu un lūdz šo pilnīgi svešinieku viņu apprecēt? Tāpat arī Evaņģēlijs nav par patiesību saraksta uzrādīšanu ar punktētu līniju apakšā 
kas jāparaksta, bet par citu iepazīstināšanu ar a attiecība. Patiesībā jūs patiešām uzaicināt kādu kļūt par Kristus līgavu. Patiesa evaņģelizācija notiek tad, kad viņi tevī redz Līgavaini.
Jēzus kopā ar apustuļiem pavadīja trīs gadus. Tehniski viņš varēja pavadīt trīs dienas, jo Kristus nenāca, lai sludinātu visai pasaulei pirms savām ciešanām (to Viņš uzdeva Baznīcai). Jēzus veidoja attiecības visur, kur Viņš devās. Viņš nekad nevilcinājās runāt patiesību, pat skarbo patiesību. Bet tas vienmēr bija kontekstā ar to, ka otrs zināja, ka viņi ir mīlēti un pieņemti, nevis nosodīti. [5]sal. Jāņa 3:17 Tas Viņa vārdiem piešķīra tādu spēku, "Ej un negrēko vairs”: grēcinieku tik ļoti piesaistīja Viņa mīlestība, ka viņa gribēja Viņam sekot. Baznīca, teica Benedikts, ir aicināta uz šo “praktisku sava Kunga mīlestības atdarināšanu”, kas piešķir patiesībai tās īsto spēku.
…PRIEKS AICINA CITUS KRUSTĒT
Ja ir ļoti svarīgi pieņemt citus tur, kur viņi atrodas, un mīlēt viņus tajā brīdī visās viņu vājībās un kļūdās, lai izveidotu attiecības, tiltu, tad tas ir prieks, kas aicina viņus sākt šķērsot pestīšanas tiltu.
Dr. Mulholands, Kanzasas Benediktīniešu koledžas docents, īsi izteicās:
Ideālā gadījumā tas, ko es daru, daloties savā ticībā, nav strīds par pareizo vai nepareizo. Tas, ko es daru, ir liecinieks piepildījumam, tam, ka dzīve Kristū sniedz manai dzīvei prieku un piepildījumu. Un pret šādiem faktiem nav argumentu. “Baznīcai ir taisnība attiecībā uz kontracepciju, un jūs nāvīgi grēkojat, vēršoties pret to” ir mazāk pārliecinoši nekā “Sekošana Baznīcas mācībai par kontracepciju ir sagādājusi milzīgu prieku un piepildījumu manā laulībā”. — “Sludināt pret Strīdēties”, 29. gada 2014. janvāris, gregorian.org
Pāvesta Franciska apustuliskais mudinājums sākas ar skaistu un svaidītu aicinājumu kristiešiem atgriezties prieks par mūsu pestīšanu. Bet šeit nav runa par nelielu grupu veidošanu un jautrības izlikšanu. Nē!
Prieks ir Svētā Gara auglis! Tātad priekam ir spēks iekļūt cita sirdī, kurš, nogaršojot šo pārdabisko augli, vēlas vairāk no tā, kas jums ir.
…evaņģēlists nekad nedrīkst izskatīties kā kāds, kurš tikko atgriezies no bērēm! Atgūsimies un padziļināsim savu entuziasmu, šo “apburošo un mierinošo evaņģelizācijas prieku, pat tad, kad jāsēj asarās... Un lai tiek dota mūsu laika pasaule, kas meklē, reizēm ar mokām, reizēm ar cerību. saņemt labo vēsti nevis no nomāktiem, mazdūšīgiem, nepacietīgiem vai noraizējušiem sludinātājiem, bet gan no evaņģēlija sludinātājiem, kuru dzīve deg degsmē un kuri vispirms ir saņēmuši Kristus prieku”. - pāvests francis, Evangelii Gaudium, n. 10. lpp
Daži kristieši apgalvo, ka cilvēkiem ir vajadzīga patiesība, jo patiesība dara mūs brīvus. Pilnīgi noteikti. Kristus is patiesība. Bet jautājums ir cik mēs pasniedzam patiesību — ar stulbi vai kā ielūgums uz Ceļu un dzīvi?
EVANGELIZĀCIJAS IKONA
Padomājiet par to, kā Jēzus tuvojās Caķejam, un jūs atklāsiet atšķirību starp prozelītu un evaņģelizāciju. Jēzus to nedarīja 
vienkārši paskaties uz viņu un saki: “Tu esi uz ātrā ceļa uz elli. Sekojiet man." Drīzāk viņš teica: "šodien man jāpaliek tavā mājā. " Tas bija tieši šis laika ieguldījums tas tā aizkustināja Zakeju, kurš uzskatīja sevi par nevērtīgu un nemīlamu. Cik daudzi no mums arī tā jūtas! Un to tikai pastiprina fakts, ka visiem šiem kristiešiem, kas stāv man blakus Misē, nav absolūti nekādas intereses mani iepazīt, iemīlēt, pavadīt laiku ar mani vai pretēji. Redziet, tas bija fakts, ka Jēzus bija gatavs vienkārši be ar Cakeju, kas atvēra viņa sirdi evaņģēlijam.
Cik daudz laika nepieciešams? Dažreiz tikai dažas minūtes atver durvis uz Evaņģēliju. Dažreiz tie ir gadi. Kādu iemeslu dēļ daži kristieši vienmēr paļaujas uz piemēru, kad Jēzus uzspridzina farizejus ar skarbo patiesību; ka tas kaut kā attaisno viņu kaujiniecisko pieeju evaņģelizācijai. Bet viņi aizmirst, ka Jēzus iztērēja trīs gadi dialogs ar viņiem, pirms Viņš pārmācīja viņus par viņu liekulību un cietsirdību dažas dienas pirms Viņš ienāca savās kaislībās (lai Viņa nāve pateiktu to, ko Viņa vārdi neizteica.)
"Laiks ir Dieva sūtnis," sacīja svētīgais Pēteris Fabers.
Mums ir jāpraktizē klausīšanās māksla, kas ir vairāk nekā vienkārši dzirde. Klausīšanās saskarsmē ir sirds atvērtība, kas padara iespējamu tuvību, bez kuras nevar notikt patiesa garīga satikšanās. - pāvests francis, Evangelii Gaudium, n. 171. lpp
Ko, jūsuprāt, Jēzus darīja, kad bija Cakeja mājā? Jūs varat būt pārliecināti, ka mūsu Kungs darīja to, ko Viņš vienmēr darīja, kad Viņš to darīja uzcēla tiltu: klausieties otru un tad runājiet patiesību.
Tas ir precīzi ko pāvesti saprot ar evaņģelizāciju, nevis prozelītu.
Tev ir jādziedē viņa brūces. Tad mēs varam runāt par visu pārējo. Dziedēt brūces, dziedēt brūces... Un jums jāsāk no pamatiem. - pāvests francis, americamagazine.org, 30. gada 2013. septembris
SAISTĪTĀ LASĪJUMS
Saņemt Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Tagad Word,
noklikšķiniet uz reklāmkaroga zemāk, lai abonēt.
Jūsu e-pasts netiks kopīgots ar kādu citu.
Garīgais ēdiens domām ir pilna laika apustulāts.
Paldies par atbalstu!
Pievienojieties Markam Facebook un Twitter!
Zemsvītras piezīmes
| ↑1 | Nacionālais katoļu reģistrs, Novembris 12, 2013 |
|---|---|
| ↑2 | Turpat. |
| ↑3 | Kurš to teica? |
| ↑4 | Homīlija, 8. gada 2013. maijs; Vatikānas radio |
| ↑5 | sal. Jāņa 3:17 |